Skriet maratonu – vai tas nav garlaicīgi?

Kādreiz cilvēki skrēja, lai izdzīvotu – bēgtu no niknajiem zvēriem vai noķertu kādu gaļas gabalu pusdienām. Vēl skrēja, lai ātrāk nodotu ziņas starp apmetnēm vai dotos uzbrukumā.

Mūsdienās ikdienišķi saimnieciskā vajadzība skriet ir pielīdzināma nullei. Pilsētvidē praktiski vienīgais gadījums, kad redzam kādu skrienot, ir situācijas, kurās kāds grib paspēt uz sabiedrisko transportu. Visos citos gadījumos visticamāk tas būs kāds zaglis vai laupītājs, kas bēg no policijas.

Un tad ir tie, kuri trenējas. Kāds vienkārši izlieto liekās kalorijas, bet kāds cits trenējas lielākiem mērķiem. Maigi izsakoties, skriešana nav pārāk interesants sporta veids. Īpaši, ja tas ir maratons – aptuveni 42 km garš skrējiens, ko amatieris skrējējs skrien aptuveni 3 līdz 4 stundas.

Intervija ar cilvēku, kas pāris reizes ir skrējis maratonu

Lai uzzinātu, cik tas ir garlaicīgi, aprunājāmies ar Mārtiņu. Sportisku vīrieti, kas pāris reizes ir noskrējis maratonu. Turpinājumā īsa intervija ar viņu, lai saprastu, cik interesanti ir skriet treniņos un cik interesanti maratona sacensību laikā.

Cik ilgi skrien, cik maratonus esi noskrējis un kādi bija rezultāti.

Skrienu kopš 2015. gada. Maratonam sāku gatavoties 2018. gada oktobrī, 2019. gadā noskrēju divus maratonus – martā Japānā (Tokushima) un maijā Rīgā. Tokushimas maratons (3 stundas 31 minūte) un Rīgas maratons (3 stundas un 42 minūtes). Rīgas maratonam bija jābūt ātrākam kā Japānas maratonam, bet Rīgā bija tik karsti, ka brīnos kā vispār finišēju – katrā ziņā jauna un laba pieredze. 

Cik bieži trenējies?

Skrienu 4 reizes nedēļā, vismaz 40km nedēļā. Kad skrienu īso treniņu – 10km, tad tas ir apmēram 50 minūtes. Garākais treniņš šobrīd ir 35km, apmēram 3 stundas.

Kur parasti skrien? Iela, mežs, stadions?

Skrienu gan mežā, gan pa asfaltu, jo skrienu gan asfalta maratonus, gan taku maratonus.

Vari pateikt, cik stundas un km esi noskrējis?

Varu pateikt, cik ir kopā no 2018. gada oktobra līdz 2019. jūlijam – 1528 km, laiks – 133 stundas, 26 minūtes un 26 sekundes. 2019. gadā noskrieti 974.4 km.

Kas Tevi motivē uzvilkt kedas un iet ārā skriet?

Vienkārši ir iepaticies skriet. Joprojām izejot ārā skriet, pirmais kilometrs ir ar smaidu sejā.

Tev nav garlaicīgi?

Garlaicīgi nekad nav. Mūziku nekad neklausos, vēroju apkārt esošo dabu vai pilsētu, cilvēkus. Sarunājos ar sevi. 🙂

Vai ir OK skriet ar kādu kopā? Cik bieži sanāk?

Pārsvarā sanāk skriet vienam. Reizi nedēļā gan skrienu kopā ar Riga Runners kopienu. Ir ok, jo ir trīs ātrumu grupas, kur katrai ir savs treneris. Skriešanas laikā var parunāties ar pārējiem – uzzināt jaunu pieredzi, notikumus.

Skriet kopā nav viegli, jo visi nav vienādi – katram ir savs skriešanas līmenis un spējas un tikai individuāli skrienot vari attīstīt savu potenciālu un progresēt. Ir atsevišķi treniņi, kur ir labi skriet kopā, it īpaši, ja barā ir arī spēcīgāki skrējēji.  Cenšoties turēt līdzi stiprākiem skrējējiem, progresē arī pats un vari vērot viņu skriešanas tehniku un mācīties.

Kas notiek galvā, kad skrien maratonu?

Sākumā ir adrenalīns no atmosfēras vien – daudz skrējēju, daudz līdzjutēju. Prātā jau sen ir nofiksēts, ka būs jāskrien 42 kilometri.

Pirmos kilometrus ir ļoti sevi jābremzē, jo neapzināti ir vēlme skriet ātri un tā ir lielākā kļūda. Ja starts ir par ātru, tad atlikušos 35 kilometrus būs mocības. Ir jāiesildās, jāieiet ritmā, jāatgūst normāls pulss (jo startā viņš no atmosfēras vien ir paaugstināts) un tad var sākt kāpināt tempu.

Tokushimas maratonā sanāca ilgi “iesildīties” – sāku skriet savā maratona tempā tikai no 13. kilometra un izrādījās, ka ļoti pareizi, jo ļoti viegli noskrēju un ātrākais kilometrs visā maratonā bija 41. kilometrs.

Esi skrējis apkārt kādam ezeram vai kalnam?

Neesmu. Ja nu vienīgi Gaiziņkalnam Stirnubukā. 🙂

Neesi domājis skriet apkārt Latvijai, Eiropai?

Nē, šāda doma nav bijusi.

Kam vēl Tu gribētu apskriet apkārt?

Monblānam (Mont Blanc).

Komentēt