Sintija ir mazā biznesa īpašniece, kura pēdējā laikā ir aizrāvusies ar došanos pārgājienos gan ārvalstīs, gan tepat Latvijā. Parunājām par to kā tas viss sākās un kāpēc viņai šis vaļasprieks patīk. Rakstā uzzināsi arī par vietām, kur viņa ir devusies, kā pati saka, pastaigāties. Sintija padalīsies arī ar dažiem ieteikumiem kā sagatavoties savam pirmajam pārgājienam.
Sintija padalījās arī ar dažiem padomiem par to, kā šādu piedzīvojumu noorganizēt neiztērējot pārlieku daudz līdzekļus un arī par to kā rīkoties ceļojot grupās, lai visi nesakašķētos.
Intervija ar Sintiju
Satikāmies ar Sintiju pepiespiestā gaisotnē un papļāpājām. Sen esmu gribējusi doties garākā pārgājienā ārzemēs. Kā ar daudzām lietām, kuras gribas, tā arī neesmu izdarījusi. Tāpēc biju ļoti ieinteresēta aprunāties ar kādu pieredzējušu ceļotāju.
Kā tas sākās? Vai ir kāds stāsts?
Labs jautājums (smejas). Viss sākās ar to, ka sadzirdēju draudzenes plānu doties uz Portugāli – Fishermens trail. Joka pēc uzjautāju, vai vēlies kompāniju? Tā nokļuvu sava pirmā lielākā izaicinājuma priekšā. Man nebija ne jausmas kādas lietas būs nepieciešamas, kur es došos, kas tas būs. Bija skaidrs tikai viens – mēs iesim. Lielu daļu, pārgājienam nepieciešamo lietu, aizņēmos no draugiem, jo sapirkt visu uzreiz bija pārāk dārgi. Nopirku zābakus, aizņēmos guļammaisu, mugursomu un citus sīkumus, un devāmies ceļā. Pēc vairākiem pārlidojumiem, vilciena un autobusiem nokļuvām Sagresā – mūsu ceļa sākumā. Satraukums bija milzīgs. Manas dzīves lielākais piedzīvojums bija tieši man pie kājām. Tur, gar okeāna krastu. Tās ir atmiņas, kuras man nespēs atņemt it neviens.
Vislabākā vieta, kur esi bijusi? Kāpēc?
Katrai vietai, kur esmu bijusi ir savs šarms. Ir grūti izvēlēties vienu vienīgo, vislabāko. Bet, ja dzīvē nonāku situācijā, kad gribas no visiem paslēpties un aizmukt, domās atgriežos mazā namiņā kalna galā Zviedrijā. Tur, paveroties pa logu, sajūta, ka vismaz puse Zviedrijas pie kājām. Lieliska kompānija, sēņu mērce vakariņās jau piekto dienu pēc kārtas, stūrī kuras krāsniņa un mēs klusi čalojam. Ar draugiem bieži pieminam šo vietu. Saucam to par savu “Zviedrijas dāču”.
Kur ir foršāk pastaigāties Latvijā?
Man visur patīk. Latvija ir ļoti skaista un ir ļoti daudz pastaigu vietu. Vismaz reizi gadā ar draugiem dodamies pārgājienā gar jūru. Ir doma pa mazam gabaliņam noiet visu Baltijas jūras piekrastes līniju, bet tas tāds projekts daudziem gadiem.
Pēdējie divi pārgājieni Latvijā man bijuši gar Amatu, un pavisam nesen pa Rauni. Pārgājiens pa Rauni bija atkal jauna un pavisam savādāka pieredze, jo 80% no pārgājiena gājām pa upi. Noteikti iesaku pamēģināt.
Upju krastos vērojami skaisti atsegumi, klintis, meži, daba. Latvijā ir brīnišķīga daba. Arī bērnus no agras bērnības mācām mīlēt dabu. Ik pa laikam dodamies dažādās “Ekspotīcijās”. Pat parastu pastaigu uz veikalu var pārvērst, piemēram, par “putnu vērotāju pārgājienu” 🙂
Kas vairāk patīk? Iet, redzēt jaunas vietas, pārvarēt sevi vai atcerēties?
Ejot redzu visu savādāk. Nokļūstu vietās, kur citā veidā nenokļūtu. Tā ir pavisam cita pieredze. Ļoti atšķirīga no ceļošanas ar auto vai autobusu. Protams, ir arī milzīgs prieks par pievarētajiem kilometriem un uzveiktajiem kalniem. Tā sajūta, kad vakarā ielien guļammaisā sāpošām kājām un noguris – domā, kam vispār šis viss? Tad seko rīts ar kārtējo skaistāko saullēktu tavā dzīvē. Tu ievelc elpu dziļi krūtīs un zini – jauna diena, jauns piedzīvojums un jauns ceļš Tevi šodien jau gaida. Tā sajūta ir neaprakstāma. Es nezinu, kur rodas tas spēks iet. Tas ir kaut kas maģisks.
Man patīk kā teica mana draudzene Zane – “Pat tad, kad Tev vispār nemaz vairs nav spēka, tu padod sev roku un uzved sevi kalnā”.
Vai tā ir modes lieta, vai tikai – kaut kur uzkāpt un ielikt sociālajos tīklos?
Cilvēki jau sen dodas dažādos pārgājienos un svētceļojumos. Gadsimtiem sen. Mēs šobrīd dzīvojam laikmetā, kur viss ir pieejams daudz vieglāk. Ceļošana ir brīvi pieejama, kā arī mums ir pieejams ekipējums un informācija par dažādām valstīm un maršrutiem. Ja tā padomā pavisam nesen tas bija daudz sarežģītāk. Arī manu vecāku draugu, paziņu lokā ir vairāki cilvēki, kas 20 gadus atpakaļ nogājuši Santjago ceļu un citus no populārākajiem lielajiem pārgājieniem. Tad nebija sociālo tīklu, kur ar to visu palepoties. Bet viņi gāja. Šobrīd MĒS esam nonākuši vecumā, kad ejam pārgājienos biežāk kā uz bāriem (smejas).
Tas ir labi, ka šobrīd ir tādi sociālie tīkli, kur var smelties idejas un informāciju par dažādu aktīvo atpūtu, un tas kļūst moderni. Arī uzņēmēji atraduši savu nišu. Ir spējīgi piedāvāt ceļotgribētājiem lieliskas iespējas, izplānot skaistus maršrutus. Ir labi, ka sākam vairāk laika pavadīt dabā un mācāmies no jauna būt draudzīgi tai.
Vai zini, cik kopā nogājusi, cik augstu uzkāpusi?
Neesmu skaitījusi. Kilometru skaits nav noteicošais. Grūtības, galvenokārt, sagādā konkrētās vietas reljefs. Katrs maršruts atšķiras. Portugālē noietie 230 km bija vieglāk pārvarami, kā Zviedrijā – 100 km, kur gājām augšā lejā bez apstājas. Tik pa brīdim gadījās kāds līdzenāks ceļš vai pļava.
Pēdējais pārgājiens bija Gruzijā pa Kaukāza kalniem. Arī tas nebija no vieglajiem, lai gan nogājām tikai aptuveni 80 km. Tur arī ir bijis mans līdz šim augstākais un grūtākais kāpiens 3424m virs jūras līmeņa.
Kas ir bijis pats bīstamākais?
Man nešķiet, ka kaut kas no tā, ko esmu darījusi, būtu bijis ārprātīgi bīstami. Es neesmu pārgalvīga. Manos plānos nav ne uzkāpt Everestā, ne pārairēt pāri okeānam. Skaidrs, ka kāpiens Gruzijas kalnos nebija no drošākajiem. Jebkurā brīdi vari noslīdēt pa kādu krauju vai pieķerties pie kāda kustīgāka akmens, bet ejot to kaut kā nejūti. Tur bija akmeņi, sniegs, vējš. Jo augstāk kāpām, jo akmeņaināka vide. Bet tobrīd tas nelikās bīstami. Ir mērķis un tu tam seko.
Kurš nākošais galamērķis? Kā to izdomā?
Norvēģija. Tur šobrīd dzīvo man ļoti mīļš draugs un ceļabiedrs. Tad nu brauksim ciemos un dosimies jaunos kopīgos piedzīvojumos. Bet pārsvarā ceļojumi atrod mani nevis es viņus. Citreiz kāds paaicina līdzi, reizēm izmantoju savu mīļāko galamērķi take me anywhere – avio biļešu meklētājā. Izvēlos lētāko galamērķi un skatos ko tur labu varētu iesākt! Pēc šādas metodes ar ģimeni izceļojām Gruziju, ar kolēģiem – Jordāniju, un vēl citas vietas. Ir interesanti zināt, ka dosies jūnijā ceļojumā, krāmē čemodānu, bet vēl īsti nezini kurp.
Kur visvairāk gribētu? Tāds kā mērķis?
Es neesmu par to domājusi. Gribu ceļot pēc iespējas vairāk. Svarīgāk nevis kur, bet ar ko.
Bieži vien pieķeru sevi, ka gribētos kādās vietās atgriezties vēl un vēl, bet tomēr cenšos vairāk doties uz jaunām vietām. Pagaidām nav sanācis daudz ceļot ārpus Eiropas, bet noteikti, pamazām, paspēšu pastaigāties visos kontinentos.
Cik lielā kompānijā dodas? Ar ko kopā?
Lielākā kompānija, ar ko ir sanācis kopā ceļot, ir 7 cilvēki. Manuprāt, ir ļoti svarīgi izvēlēties sev ceļabiedrus un pirms ceļojuma jau izrunāt kā rīkosimies šādās vai tādās situācijās. Tas ļoti atvieglo ceļošanu. Ko darīsim, ja kāds gribēs doties, bet kāds atpūsties. Ko tad, ja kāds gribēs peldēt, kāds uzkāpt kalnā. Kā notiks lēmumu pieņemšana. Tad, ja šāda tipa situācijas ir izrunātas jau iepriekš, tad ir mazāka iespēja sastrīdēties, apvainoties utml.
Izaicinājums ir doties vienam, vai gribētu?
Jā, labprāt. Vēl neesmu viena bijusi, bet ir sajūta, ka dodoties vienatnē ir lielāka iespēja iepazīties ar citiem cilvēkiem. Esi atvērtāks pasaulei. Noteikti to kādreiz izdarīšu.
Kādi ieteikumi? Kā sākt?
Vienkārši izdomā kur un ej. Noteikti būtu jāsāk ar maršruta plānošanu. Jāizvēlas taka un jāizlasa ko tur sagaidīt. Tad jāiegādājas laika apstākļiem un videi atbilstošs ekipējums, jāsaliek tas viss somā un jādodas ceļā. Skandināvija ir brīnišķīga pārgājieniem. Nav karsti un daba ir skaista.
Internetā var smelties bezgalīgi daudz ideju. Ir arī nopērkama literatūra.
Vai tas ir dārgi?
Nē. Protams atkarīgs no tā kā to dara, bet es teiktu, ka vairāk nē nekā jā. Uzsākot, dārgākais ir apģērba iegāde. Labi zābaki un mugursoma. Bet tas ir ieguldījums ilgam laikam. Ja esi iegādājies kvalitatīvu lietu, kas piemērota pārgājienam, tā kalpos ilgi. Takas ir bezmaksas. Zinu, ka daudzās pārgājienu takās ir pieejamas arī bezmaksas mājiņas vai shelteri (nojumītes ar trīs sienām, kas pasargā no lietus un vēja) nakšņošanai. Tādēļ var teikt, ka šis nav dārgs hobijs.
Ir ļoti svarīgi iemācīties, kas tieši jāliek mugursomā, kāds apģērbs ir jāņem līdzi, lai nebūtu par aukstu, vai par karstu. Un jāatceras, ka nedrīkst ņemt līdzi neko lieku, jo pašam vien tas viss būs jānes. Arī manu pirmo sakrāmēto somu Zane izkrāmēja un salika no jauna, lielu daļu atstājot mājās. Ejot, tu iemācies, cik patiesi maz Tev ir nepieciešams, lai dzīvotu un justos labi.
Tiekamies kaut kur uz kāda ceļa…